Latvijas pirma skirejtiesa


Par šķīrējtiesu

Latvijas Pirmā šķīrējtiesa izveidota 2006.gadā. Tā ir nevalstiska, neatkarīga institūcija, kas darbojas pastāvīgi un ir tiesīga izšķirt civiltiesiskus strīdus starp juridiskām un fiziskām personām, neatkarīgi no to atrašanās vietas Latvijā vai ārpus Latvijas.

Neraugoties uz šķīrējtiesas priekšrocībām, kā arī uz starptautisko pieredzi, Latvijā civillietu izskatīšana šķīrējtiesā nav pietiekoši izplatīta. Tam ir vairāki iemesli. Vispirms Latvijā trūkst vēsturisku tradīciju šķīrējtiesu darbībai. Pirms kara Latvijā un padomju periodā darbojās vienīgi (pie tam retos gadījumos) ad hoc tipa šķīrējtiesas, kuras veido atsevišķu konkrētu lietu izskatīšanai. Pastāvīgi darbojošās šķīrējtiesas Latvijā parādījās tikai pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Taču šīs šķīrējtiesas nespēja pilnībā izvērst savu darbību mūsdienu prasībām atbilstošo normatīvo aktu trūkuma dēļ. Līdz pat 1999.gada 1.martam spēkā bija 1963.gadā pieņemtā Latvijas Civilprocesa kodeksa 3.pielikuma “Nolikums par šķīrējtiesām”, kurā bija tikai 20 panti.

Tagad situācija ir būtiski mainījusies. 1998.gada 14.oktobrī tika pieņemts jauns Civilprocesa likums (CPL), kurā šķīrējtiesām veltīta īpaša D daļa, kura sastāv no 6 nodaļām. Tādejādi CPL dots daudz vispusīgāks un pilnīgāks šķīrējtiesas regulējums. Pie CPL D daļas izstrādē tika ņemta vērā citu valstu pieredze un starptautiskie šķīrējtiesu noteikumi un reglamenti.

2015.gada 1.janvārī stājās spēkā Šķīrējtiesu likums, kas noregulē šķīrējtiesas darbības galvenos jautājumus. Pie lokālajiem normatīvajiem aktiem pieder pastāvīgi darbojošos šķīrējtiesu statūti, nolikumi un reglamenti.

Strīdu izšķiršana Latvijas Pirmajā šķīrējtiesā notiek saskaņā ar tās Reglamentu, ja vien puses nav vienojušās par citu strīda izšķiršanas kārtību, kā arī ievērojot Šķīrējtiesu likuma normas.

Latvijas Pirmajā šķīrējtiesā var tikt izšķirts jebkurš civiltiesisks strīds, ja vien puses ir rakstiski vienojušās par strīda nodošanu izšķiršanai Latvijas Pirmajā šķīrējtiesā un ja strīds nav pakļauts ekskluzīvai valsts tiesu jurisdikcijai, kā arī strīds:

  1. kura izspriešana varētu aizskart tādas personas tiesības, kas nav šķīrējtiesas līguma dalībniece;
  2. kurā kaut viena puse ir valsts vai pašvaldības iestāde vai par kuru pieņemts šķīrējtiesas nolēmums var skart valsts vai pašvaldības iestādes tiesības;
  3. kurš saistīts ar ierakstiem civilstāvokļa aktu reģistrā;
  4. par aizbildnībā vai aizgādnībā esošu personu tiesībām un pienākumiem vai ar likumu aizsargātām interesēm;
  5. par lietu tiesību nodibināšanu, grozīšanu vai izbeigšanu attiecībā uz nekustamo īpašumu, ja strīda dalībnieks ir persona, kurai ar likumu ir ierobežotas tiesības iegūt nekustamo lietu īpašumā, valdījumā vai lietošanā;
  6. par fiziskās personas izlikšanu no dzīvojamām telpām;
  7. starp darbinieku un darba devēju, ja strīds radies, slēdzot, grozot, izbeidzot vai pildot darba līgumu, kā arī piemērojot vai tulkojot tiesību normas, darba koplīguma vai darba kārtības noteikumus (individuāls darba tiesību strīds);
  8. par to personu tiesībām un pienākumiem, kurām pasludināts maksātnespējas process.

Uzņēmēju strīdu nodošana izšķiršanai šķīrējtiesās pēdējo gadu laikā kļuva par plaši izplatītu, jo strīdu izšķiršanai šķīrējtiesā ir vairākas priekšrocības: